Arābu valoda

Arābu valoda ir visizplatītākā un visplašāk lietotā semītu valodu grupā. Tā ir tuva senebreju un aramiešu valodai. Modernajai arābu valodai ir 27 dialekti, kas sastopami dažādās arābu pasaules vietās.
Arābu valodu lieto vairāk nekā 250 miljoni cilvēku, bet to saprot gandrīz četras reizes vairāk musulmaņu visā pasaulē. Arābu valoda, vārdi un izteicieni, ir pamatā arī citām musulmaņu valstu valodām. Arī arābu rakstība sastopama citās valodās, piemēram, persiešu un urdu.

Arābu valoda dalās trijās dažādās grupās: klasiskā rakstu valoda, modernā normatīvā rakstu valoda un sarunvaloda.
Klasiskā rakstu valoda ir stingri definēta arābu valoda, kas lietota Korānā un literatūrā.
Modernā normatīvā rakstu valoda ir klasiskās arābu valodas struktūru modernizēta forma, kurā iekļauti moderni vārdi un izteicieni no daudzajiem dialektiem, kas sastopami visā arābu pasaulē.
Arābu sarunvaloda ir sajaukums. Tai ir dažādi varianti, kurus ietekmē vietējās valodas. Atšķirības starp sarunvalodas variantiem var būt pat tik lielas, ka neiespējami tos savstarpēji salīdzināt.
Iespējams, ka daudzi nemaz nezina, ka vārdi, kurus lietojam ikdienā, nāk tieši no arābu valodas. Lūk, tikai daži piemēri:

Cukurs [SUKKAR]
Kafija [QAHWAH]
Alkohols [ALkahul]
Ģitāra [QITAR]

Salīdzinoši ar rietumu valodām arābu valodas gramatika ir vienkārša, bet tās vārdu krājums ir tik bagāts, ka reti kura Rietumu pasaules valoda var ar to sacensties. Arābu rakstības pamatā ir alfabēts ar atsevišķiem burtiem, kuri savstarpēji tiek savienoti. Atkarībā no to atrašanās vietas vārdā tie var izskatīties atšķirīgi.
Arābu rakstībā ir 28 rakstu zīmes. Trīs no tām ir patskaņi. Tā kā arābu pasaulē ir dažādi dialekti, parādījušās vēl citas rakstu zīmes. Skaņas, kuras nav arābu valodai raksturīgas ir: p, g un v. To rakstība ir ļoti līdzīga klasiskajām arābu rakstu zīmēm, bet ar papildus punktiem.